Latīņu alfabēta pamatā ir etrusku lietotais rietumgrieķu alfabēts. Latīņu alfabēts izveidojās 7. – 6.gs.p.m.ē. Itālijas teritorijā, kreisajā Tibras krastā.
No Dienviditalijas grieķu kolonijām rietumgrieķu alfabēts izplatījās arī pārējā Itālijas teritorijā. Pirmie uz šā alfabēta pamata savu rakstu izveidoja etruski – tauta, kas apdzīvoja Vidusitaliju(uz ziemeļiem no Tibras upes), tie bija sasnieguši diezgan augstu kultūras attīstības līmeni. Etrusku alfabētā bija 19 burti. (viņu rakstus var labi izlasīt, bet nevar saprast, jo nav nekādu norādījumu par valodu)
Rietumgrieķu alfabētu apguva arī romieši(latiņi, kas dzīvoja Tibras upei kreisajā krastā) un 6.gs.pmē. tie jau bija izveidojuši patstāvīgu rakstu
Alfabēta sākumā bija 20 burti(A, B, C, D, E, F, H, I, K, L, M, N, O, P, R, S, T, U, X), vēlāk tika pievienoti vēl 3 burti(G, Z, Y). Viduslaikos klāt nāca arī U burts. Līdz viduslaikiem patskani „u” un līdzskani „v” apzīmēja ar vienu burtu.
Sākumā vārdus rakstīja tikai ar lielajiem burtiem – majuskuļiem , vēlak sāka rakstīt arī ar mazajiem – minuskuļiem. …
