Jaunākie laiki cilvēkam devuši iekšējās un ārējās kustības brīvību, bet objektos valda lietu iekšējie likumi. Objekts un subjekts kļuvuši savstarpēji neatkarīgi. Nauda un naudsaimniecība indivīdu padarījuši patstāvīgu, bet ekonomiskā darbība kļuvusi bezpersoniska. Pats naudas (bez)raksturs nodrošinājis to, ka pastāv interešu vienotība reizē ar nošķirtību. Šodienas modernais cilvēks saistīts ar citu interesēm, kur pamatā ir nauda – tas nodrošina viņa eksistenci; viņš strādā citiem, bet citi viņiem, veidojot saimniecisko vienotību. Nauda ir arī izveidojusi kopīgu interešu loku ar savstarpēju saprašanos, ko pavada maskēšanās; tomēr attiecības ar citiem cilvēks kļuvis bezpersonisks, izpaužas vienaldzība pret individualitāti.
Modernajai kultūrai ir divas pazīmes – nivelācija un atteka.
Šodien nauda daudziem šķiet kā vienīgā derīgā lieta, bet objekti, ar kuriem cilvēks izrīkojas, tiek analizēti tikai no kvalitatīvās puses; kvalitatīvais aspekts, kas arī tiem piemīt, tiek arvien vairāk noniecināts. Tieši objekta īpašībās var slēpties mūsu darbības interešu centrs un jēga, tādēļ šeit cieš lietu patīgākā vērtība, bet tā galvenokārt nav izsakāma vērtībā (naudas).
Nauda tiek izjusta kā patstāvīgs labums un mērķapziņa apstājas pie tās. Daļai tā kļūst par galamērķi, nauda ir dzīves jēga, bet, iespējams, kad šis mērķis sasniegts, cilvēks sajūt vilšanos, nonākot pie naudas patiesā rakstura atklāšanas, proti, tā ir tikai līdzeklis, kas kļūst nederīgs, ja uz to balsta visu dzīvi.…
