Likums nosaka, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu. Dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību kā arī uzteicot darba līgumu, darba devējam jānodrošina vienlīdzīgu tiesību principa ievērošana.
Nav pieļaujama jebkāda tieša vai netieša diskriminācija uz šādiem pamatiem kā rase, ādas krāsa, dzimums, vecums, invaliditāte, reliģiskā, politiskā vai cita pārliecība, nacionālā vai sociālā izcelsme, mantiskais vai ģimenes stāvoklis vai jebkuri citi apstākļi, kas var būt par pamatu diskriminācijai.
Diskriminācija izpaužas daudzās dzīves jomās un arī tiesību nozarēs, bet ļoti izplatīta ir tieši darba tiesībās, tieši tāpēc darba autors izvēlējās šo problēmu papētīt tuvāk.
Diskriminācijas nepieļaujamību nodrošina gan Latvijas Republikas Satversme, gan arī Darba likums. Visām personām ir jābūt vienlīdzīgām tiesībām uz darbu.
Darba likuma 29. pants nosaka, ka dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību, kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma. Šī panta 5. daļa nosaka, ka minētā panta noteikumi attiecas arī uz atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no darbinieka rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem.…
