-
Antīkās Grieķijas un Senās Romas kultūru mantojums
Medejas tēls ir varonīgs, jo vīra dēļ ir bijusi spējīga nogalināt, ir uzdrīkstējusies zaudēt attiecības ar dzimteni: „ Lai neteic kāds, ka esmu gļēva, bailīga vai lēnīga,- pavisam citāds raksturs man-, es drausma naidniekam, pret draugiem laipnīga.”
Medejas tēlā vienlaikus ir divi „es”. Viens no tiem saka, lai pretojas noziegumam, savukārt, otrs saka, ka jāatriebj pāri darījums. Ir sajūta, ka Medejā notiek cīņa starp labo un ļauno. Medeja nav zaudējusi prātu pilnībā, jo viņa saprot, ko ir gatava darīt: „Es saprotu cik šaušaliģs būs nedarbs mans, bet kaislība par manu prātu stiprāka(..)”
„Es visu apsvēru un sevi norāju: kāds bezprāts, muļķe, tas! Tu nīsti tos, ka stikai labu vēlēja! Kāpēc tu sacelies pret zemes valdnieku, ar vīru naidojies, kas dara labu tev, kad karaļmeitu prec un vel taviem dēliem grib brāļus dot? Vai labāk dusmas neatmest?”
„Ko daru es? Vai ļaut par sevi zoboties, bez soda atstāt tos, kas man ir naidinieki? Lai drosem atgriežas! Vai tiešām gļēva tu? Tev līdzcietība atkal sirdī iezagās!”
„Nē, mana sirds, šo darbu nedari! Liec mierā bērnus nelaimīgā! Saudzē tos! (..) Nē, Aīdu un ļainos garus piesaucu! Tas nenotiks nekad! To paciest nevaru, ka ienaidnieki manus bŗnus apsmietu!”
„Sirds mana bruņojies! Kam vel tu kavējies šo brismu darbu veikt, kas nepieciešams tev?”
Medejas iekšējā cīņā ar sevi tomēr uzvarēja ļaunais. Vēlme atriebties izrādījās pārāka par cilvēcīgajām jūtām. Medeja neapzinājās, viņa pati ir ka vienīgā, kam visvairāk nodara pari. Iekšējā cīņa viņu sagrāva.
…
Sofokla un Eiripida traģēdiju analīze – sengrieķu kultūras analīze (Lugas Valdnieks Edips un Medeja). Katram cilvēkam ir bailes no tā, ka kādu dienu kāds viņam varētu izklāstīt likteni, kas varētu būt traģisks. Tādos brīžos cilvēkam prātā ir domas par to, kas būtu jādara, un ko vispār varētu darīt, lai likteni mainītu. Tā domāja arī Edips. Viņa prātu šaumināja doma, ka pareģotais un visai šausminošais liktenis varētu piepildīties. Viņš izvēlējās bēgt no sava likteņa. Edips sengrieķu mitoloģijā ir Tēbu valdnieks, kas, piepildoties orākula pareģojumam, nezinādams nogalina savu tēvu Lāju un apprec savu māti Iokasti. Uzzinot patiesību par izdarīto valdnieks izdur sev acis. Delfu pareģis Edipam nodeva ziņu no paša dieva Apolona. Pats Edips saka: ”man pareģoja Apolons, ka lemts man sava paša māti apprecēt un savām rokām izliet tēva asinis. Es tāpēc klīdu tālu prom no Korintas..” (..) Ilgu laiku Edips nevēlējās ticēt tam, ko viņam vēstīja pareģi. Tāpēc, es uzskatu, ka Edips savu likteni pavisam skaidri sāk apzināties tad, kad Iokaste sāk stāstīt par to, kā izskatījās Lājs, kā viņš tika nogalināts un kāds pareģojums tika izteikst pašam Lājam. Iokaste piemin vienīgo zinātāju- kalpu, kas varētu pavēstīt precīzas ziņas par Edipa likteni..