Gadsimta sākumā Parīzē veidojas virkne tautas teātru. 1903. gadā darbu uzsāk Anrī Boljē „Teātris tautai” un Ežēna Bernī „Tautas teātris”. Nozīmīgākais tautas teātru kustības pārstāvis ir Firmēns Žemjē ( 1869-1933). 1911. gadā Žemjē izveido Nacionālo ceļojošo teātri ar mērķi vest mākslu tautai, taču teātris drīz vien bankrotē. 1919./ 1920. gadā viņš strādā Ziemas cirkā Parīzē. Pēc ilgiem ziņojumiem Nacionālā asambleja beidzot pieņem lēmumu par patstāvīga Nacionālā tautas teātra izveidi, direktora vietu piedāvājot Žemjē.
20. un 30. gadu fraču sabiedrībā tika izcīnīts un ieviests būtisks princips: tiesības un iespējas teātri lietot kā plaša patēriņa preci.
Otrā pasaules kara apstākļi palīdz izveidoties jaunam filozofijas virzienam- eksistenciālismam, kas risina eksistenciālas problēmas, analizē cilvēka dzīvi sakāpinātās, krīzes situācijās. Mākslā ienāk jauns tēls- cilvēks robežsituācijā. Aktuāls kļūst jautājums- kā dzīvot? Kā saglabāt sevī cilvēku? Izrādēs atbildi sniedz Andrē Barsaks ar izrādi „Antogine”. Tajā pašā 1943. gadā Sāras Bernāras teātrī, kas okupācijas gados pārdēvēts par Pilsētas teātri, Šarls Dilēns iestudē Žana Pola Sartra lugu „Mušas”. Esejas par eksistenciālisma idejām raksta Albērs Kamī.
20. gs. pirmajā pusē franču teātris pamatos saglabā klasicisma iedibinātās tradīcijas. Franču teātris ievērojami lielāku uzmanību sāk pievērst izrādes vizualitātei un muzikalitātei, lēnām un neatlaidīgi virzoties visu mākslu sintēzes virzienā.
…
