Ar 1801. gada konkordātu, Napoleona un Romas pāvesta līgumu, šis periods beidzās un tika izveidoti noteikumi attiecībām starp baznīcu un Franciju. Lai arī konkordāts atjaunoja dažas no tradicionālajām baznīcas lomām, tas neatjaunoja tās varu, zemes un klosterus. Arī reliģiskā pielūgšana Francijā un Eiropā nekad nevarēja kļūt tik ievērojama kā iepriekš.
Kopumā Francijas revolūcija bija revolūcija pret Francijas feodālajiem spēkiem un tika virzīts kapitālisma attīstības ceļš Francijā. Turklāt revolūcijai Eiropas sociālajā ideoloģijā, kultūrā un izglītībā ir neapstrīdami milzīga ietekme. Revolūcija satricināja pārējās Eiropas feodālās sistēmas pamatus, tā virzīja kapitālisma attīstību. Kā teica Ļeņins: “Tās šķiras revolūcija, kas kalpo, lai buržuāzijai piešķirtu daudz lietu, un visa 19. gadsimta civilizācija un kultūra ir zem franču revolūcijas zīmes.”
…
