ntervēšana ir viens no galvenajiem aptaujas pamatveidiem, “mērķtiecīgi organizēta saruna, kurā intervētājs tiecas iegūt zināmu informāciju no atsevišķa cilvēka vai cilvēku grupas” (2.; 3. lpp.). Pastāv divi tās veidi: tiešā (face-to-face) un telefoniska intervija. Izmantojot šo metodi, kā pierāda pētījumi (1.;187 lpp.), tiek panākta daudz lielāka respondentu atsaucība un samazinās neatbildēto jautājumu skaits, jo jautājumus iespējams paskaidrot. Tiešajās intervijās, papildus mutiskai atbilžu saņemšanai, ir iespējams novērot arī respondenta neverbālo valodu, sejas izteiksmi, iegūstot skaidrāku priekšstatu par intervējamā attieksmi. Arī telefonintervijās var noteikt respondenta vispārējo reakciju, valodas prasmi utt., tās ir operatīvas, taču nedrīkst būt pārlieku garas. Metodes trūkums ir tās laikietilpība un arī dārdzība (intervētāju algas, apmācība, ceļa izdevumi un intervijas veikšanai nepieciešamo materiālu iegāde u.c.).
Intervijas var veikt pats pētnieks vai kāds cits instruēts cilvēks. Ļoti būtiska ir profesionāla intervētāja sagatavošana, kas spētu ievērot gan psiholoģiskās un ētiskās, gan profesionālās normas un vajadzības.…
