Apģērbs kā materiālās kultūras sastāvdaļa atspoguļo ne vien ģeogrāfiskos, klimatiskos un sociālekonomiskos apstākļus, kādos dzīvo tauta, bet liecina arī par dažādu tautu kultūras sakariem. Tāpēc, aplūkojot kultūras attīstību uz vietas, nedrīkstam ignorēt arī kultūras vērtību aizguvumus. Kultūras vērtību aizgūšana, protams, nav jāsaprot kā migrācijas rezultāts. Šie aizguvumi meklējami katras tautas vēsturē un saistāmi ar tiem cēloņiem, kas tos noteikuši. Apģērbā, bet jo sevišķi apģērba rotājumā, saglabājas ļoti senu tradīciju atblāzma, kuru pamatā ir apģērba darināšanas un vajadzību specifika. Ja apģērbs kā ķermeņa aizsegs pret nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem ir saistīts ar sociālekonomisko bāzi, tad turpretim apģērba rotājums ne katrreiz būs saistīts ar to.
Salīdzinot latviešu tautas tērpu ar kaimiņu lietuviešu, igauņu un slāvu tērpiem, vērojama lielā līdzība gan senākās apģērba formās un daļās, gan arī jaunākās tautas tērpu sastāvdaļās. Līdzība latviešu un lietuviešu tautas apģērbā vislabāk novērtējama Latvijas un Lietuvas pierobežas rajonos, kur abu tautu kontakts, dabiski, bija ciešāks.
Latviešiem un lietuviešiem kopējs gan apģerba matriāls, piegriezums un apģerba daļas, gan arī krāsu salikums un ornamenta izvietojums. Tiklab latviešu, kā lietuviešu krekls ir tunikveida, ar virsū šūtiem uzplečiem. Minētais krekla piegriszums izplatīts visā Lietuvā, izņemot Klaipēdas novadu, kur sastopams krekls ar piešūtiem uzplečiem.…
