Māksla apzīmē reto un spēju ar radošo fantāzijas darbu vai pārejošu, īpatnējo veidojumu dot nozīmīgu pasaules un dzīves atveidu. Turklāt pēc būtības mazāk svarīgs ir ārējo lietu atdarinājums, nekā kaislīgā stiprā pārdzīvojuma izteikums, kas mūs pieveic un liek vēlreiz izjust cilvēku apstākļus un raksturus, viņu attiecības savā starpā un pret apkārtni.
Mākslu sauc nevien spēju radīt tādus fantāzijas darbus, bet arī talantu tos atskaņot.
Mākslas profesors Gombrich ir teicis:
‘’Mākslas patiesībā nav, ir tikai mākslinieki. Ar vārdu māksla dažādos laikos un vietās ir apzīmētas dažādas parādības un ja vien apzināmies, ka Māksla ar lielo burtu nemaz nepastāv.’’(1., 15).
