Sabiedriskās preces ir produkti, kas nav atdalāmi, tie ir domāti sabiedrībai kopumā, tās nekonkurē ar patēriņā ar citām precēm un pakalpojumiem. Sabiedriskā patēriņa preces nav izslēdzamas, ja vienreiz šis produkts ir saražots, tad nav iespējams izslēgt no tā indivīdus, kas nav par to samaksājuši, piemēram, kara gadījumā, palīdzība tik sniegta ikvienam, pat nekaunīgam britu tūristam. Campbell R.McConnell un Stanley L.Brue raksta, ka nodokļu nemaksātājiem ir īpašs termins - free riders-bezmaksas braucēji 1. Kā arī sabiedriskos produktus praktiski nav iespējams sadalīt atsevišķās vienībās. Pie sabiedriskā patēriņa labumiem pieder arī tā sauktās šķietami sabiedriskās preces kā izglītība un veselības aprūpe, jāpiemin, ka šīs preces dod labumu gan indivīdam , gan sabiedrībai, jo izglītots un vesels cilvēks, spēj ražīgi strādāt un attīstīties pats un palīdzēt valstij.2
Ietekmi uz trešo personu, kad daļa labuma vai izmaksas iespaido kādu citu, nevis tiešo preču ražotāju vai patērētāju sauc par ārējiem efektiem. Šie efekti var būt pozitīvi un negatīvi. …
Kā pierāda prakse, brīvais tirgus tīrā veidā neeksistē nevienā valstī. Latvijā tāpat kā daudzās citās valstīs vadošā ir jauktā ekonomika, kad vienlaikus pastāv kā tirgus mehānisms, tā arī valsts sektors. Līdz ar to, ja tirgus sektoram nepastāv iekšējs mehānisms, kas nodrošinātu automātisku makroekonomisko stabilitāti, nepieciešama valstiskā regulācija, lai nepieļautu valsts ekonomisko depresiju. Kā rezultātā valdības uzdevumos ietilpst funkcionējoša tirgus mehānisma regulēšana, kad tas nav spējīgs nodrošinās pilnvērtīgu saimniekošanu un sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Lai valsts spētu attīstīties valdība ir ieinteresēta pildīt savas funkcijas, kā nodrošināt iedzīvotājus ar sabiedriski nozīmīgām precēm, īstenot nodokļu politiku, veikt ekonomiskās aktivitātes regulēšanu un rūpēties par sabiedrības vispārējo labklājību, kā arī nodrošināt makroekonomisko stabilitāti valstī
