1919. gada 8. decembrī Tautas padome pieņēma likumi par Latvijas izglītības iestādēm un mazākumtautību skolām. Tika izveidotas speciālas vācu, krievu, ebreju, poļu un baltkrievu Izglītības pārvaldes. Saskaņā ar jauno likumu katram Latvijas pilsonim bija obligāti jāmācās un vispārējai apmācībai bija jānotiek samērā augstā līmenī. Šo obligāto mācību varēja iedalīt:
1)pirmsskola (7.- 8. mūža gads),
2)pamatskola (9.- 14. mūža gads),
3)papildskola – ģimnāzija vai arodapmācības iestāde (15.- 16. mūža gads).
Kaut arī likums noteica desmitgadīgo izglītību, tomēr izglītības sistēmas pamatā bija sešgadīgā pamatskola. Tas bija liels ieguvums salīdzinājumā ar gadsimta sākumā pieejamo trīs ziemu skolu. Lai nodrošinātu šo prasību izpildi, tika dibinātas daudzas jaunas pamatskolas, speciālās skolas un veikti dažādi citi vispārējo izglītību veicinoši pasākumi, piemēram, rūpes par mācību grāmatām, lai varētu iegūt izglītību dzimtajā valodā. Strauji auga arī skolotāju skaits – pirmajos desmit gados tas dubultojās.
Trīsdesmitajos gados palielinājās Rīgas nozīme izglītības procesā. Strauji pieauga skolēnu skaits galvaspilsētas vidējās mācību iestādēs – īpaši ģimnāzijās (audzēkņu kopskaits bija 13 495).…
