Senajos Austrumos izveidojās dažādu tipu valstis: noma jeb pilsētvalstis, tā sauktā teritoriālā valsts un plašas lielvalstis jeb impērijas.
Senās Ēģiptes un senās Divupes sabiedrības bija hierarhiskas, kuru augstākajā pozīcijā atradās valdnieks. Ēģiptes un Divupes sabiedrība sastāvēja no vairākām sociālām grupām, t. i., no vairākiem hierarhiski pakārtotiem slāņiem. Valdnieks valsti pārvaldīja ar birokrātijas palīdzību.
Bez augstas kultūras civilizācijas pastāvēja bezgala plašā, svešā un biedējošā, tā sauktā barbaru perifērija, kura iedvesa bailes ar saviem postošajiem iebrukumiem.
Agrajos viduslaikos 4. – 7. gs. Rietumromas impērijas bojāeju un barbaru iebrukumi bija savstarpēji saistīti notikumi, kas vēsturē ieguvuši īpašu apzīmējumu – lielā tautu staigāšana. Tas bija laiks, kad beidza pastāvēt antīkā pasaule un veidojās jauna – viduslaiku sabiedrība.
Izteiktie argumenti ir pierādīti pilnībā, tātad cilvēce ir evolucionējusi. Pēc pierādījumiem, ko esmu uzrakstījusi var redzēt kādu sakarību – cilvēce izdomā kaut ko jaunu un papildina jau iepriekš ieviestos paradumus, valsts iekārtas utt. Sākoties viestsēdībai katrā laika posmā sabiedrība baidās no barbaru iebrukumiem, kas izraisa ļoti postošas sekas. Cilvēces attīstības process no pirmsākumiem līdz viduslaikiem ir dažādu interesantu, fascinējošu un pat pārdomu pilns laika posms.
…
