Krievijas impērija 19. gs. vidū bija atpalikusi valsts ar stiprām viduslaiku sabiedrības iezīmēm. Zeme bija valdošo slāņu īpašums; zemnieki atradās dzimtbūšanas un klaušu jūgā. Ierobežotas politiskas tiesības bija tikai nelielai iedzīvotāju daļai – muižniekiem un garīdzniekiem, pārējiem slāņiem to nebija vispār. Impērijas malieņu tautas nesa nacionālo jūgu. Tas izsauca atbrīvošanās kustību veidošanos, kuru spilgtāka izpausme bija 1863. – 1864. gada poļu tautas sacelšanās. Krievijas impērijā īpašā stāvoklī atradās Baltija, kas tolaik ietvēra Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas. Šo guberņu pamatiedzīvotāji – latvieši un igauņi – bija ne vien absolūtais iedzīvotāju vairākums Baltijā, bet arī lielākā daļa darbaspēka. Taču visa politiskā vara Baltijā piederēja vācu muižniecībai (pilsētas – vācu birģeriem). Zemniekam līdz 1866. gadam nebija pat pašvaldības tiesību pagastos, arī te visa vara atradās vācu baronu rokās. Līdz 1863. gadam tika ierobežotas Baltijas zemnieku tiesības mainīt dzīvesvietu, pārcelties un pilsētām, kur dzīves apstākļi bija labāki. Zemnieki, kuri veidoja apmērām 95 % no latviešu tautas, praktiski nevarēja iegūt savā īpašumā zemi. Vidzemē tādas iespējas radās tikai 1849. g., bet Kurzemē – ar 1863. g.…
