Kas ir Kanta kategoriskais imperatīvs un ar ko tas atšķiras no hipotētiskā imperatīva?
Morālie imperatīvi tiek doti pavēles formā. Tie pauž augstāko tikumības un tās vērtējuma kritērijus. Morāle ir jābūtīga un tā ir cilvēkā mītoša, tā iemīt cilvēkā un tā nekad nav līdz galam izzināma. „Divas lietas pilda manu dvēseli ar vienmēr jaunu un pieaugošu apbrīnu un godbijību, jo biežāk un ilgstošāk domas pie tām kavējas: zvaigžņotā debess pār mani un morālais likums manī.” [3, 180] saka Kants, uzsverot cilvēka izziņas robežu un cilvēka pašvaru. Likums iemīt pašā cilvēkā un to ir jāizzina, taču šis likums nav konkrēts, katram individuāls likums, tas ir imperatīvs un vispār cilvēkiem raksturīgs likums. Līdz ar to morāles pamatojums nav atvasināms nedz no cilvēka psiholoģijas nedz izziņas, tas ir no tā abām savrupināts, taču arī neizbēgami ar tām saistīts. Morāle kategoriskā imperatīva formā pavēl cilvēkam ierobežot savas stihiski radušās tieksmes un jūtas. „... bet būtnei, kurai prāts nav gluži vienīgais gribas noteicējpamats, šāda regula ir imperatīvs, t. i., regula, kura raksturo zināma jābūtība, kas izteic rīcības objektīvo piespiedu raksturu ...”…
