Lasot Andreja Pumpura eposu „Lāčplēsis”, es iepazinos ar daudziem savdabīgiem un interesantiem tēliem, taču man tuvākais tēls ir Spīdala, jo viņa likās īpatnēja, atšķirīga no citiem tēliem.
Spīdala ir ļoti daiļa, slaidu augumu, gariem matiem. Tomēr, manuprāt, viņas skaistums slēpjas tieši tumšbrūnajās, zvēroti dedzīgajās acīs, kurās paskatoties Lāčplēsim tirpas iet pār kauliem. …
