Aklums kristietības priekšā – tas esot „noziegums pret dzīvi”(95.lpp.). Viņš netieši aicina sekot sev - atsegt morāli un nebūt gļēvuļiem, redzēt un saost patiesību...un domāt!
Reiz lasīju, ka visi, kas Nīči lasījuši, daloties divās grupās – vieni esot sajūsmināti, bet otri viņa sacerējumus uzskatot par murgiem. Es, šādi kategorizēgot, piederu pie pirmajiem, ar viņa vārdiem reizēm ar prieku izsaku savu nostāju dažos jautājumos. Ir cilvēki, kuri pie Nīčes izteikuma – Dievs ir miris – piemetina, ka Nīče pats esot teicis, ka mēs esam Dievu nogalinājuši. Un paver iespēju interpretēt Nīčes uzskatus par Dieva esamību. Man arī ir sava versija – Dievs ir miris, jo cilvēks izdomāja jaunus dievus, jaunu patiesību, aizmirstot instinktus un aizstājot tos ar meliem un „ideāliem”. Dievs šajā izteikumā ir tas, ko mēs par Dievu neuzskatam, jo šobrīd un arī Nīčes laikā ar „Dievs” saprata kristīgo Dievu. Bet mirusi bija patiesība. Vai Nīče to atklāja? Vēlreiz jāpiemin viņa vārdi – „cilvēks redz un dzird tik daudz, cik viņš zina...”. Viņš savu ir pateicis.
…
