Var secināt, ka dabas izziņa tās empīriskajā daudzveidībā faktiski būtu neiespējama, ja cilvēks nevadītos pēc transcendentālā spriestspējas principa. Neievērojot šo principu, izziņas rezultāts vienmēr būtu nebeidzama nejaušību ķēde. Katrs jauns solis jau sākumā būtu nolemts būt par soli uz nekurieni, par soli tukšgaitā, par soli, kura jēgu nebūtu iespējams pamatot. Tādējādi transcendentālais spriestspējas princips Kantam I. iegūst acīmredzamu epistemoloģiska vērtību. Var uzdod jautājumu: kāds tieši ir šī principa ieguldījums izziņā? Kants I. sniedz pilnīgi viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu. Transcendentālais spriestspējas princips (t.i. dabas mērķtiecīguma princips, spriestspējas pašlikumdošanas princips, visbeidzot, heautonomijas princips) sniedz mums svarīgāko dabas izziņas likumu, kuru Kants I. sauc par dabas specifikācijas likumu. Vēlreiz ir jāuzsver, ka cilvēks šo likumu neatklāj dabā un tieši tāpat nepiedēvē to dabai, bet piedēvē šo likumu savai dabas izziņai. Runa ir par zinātnieka epistemoloģiska nostādni: nevis par pašu dabas likumu, bet par dabas izzināšanas likumu. …
