Secinājumi
Lai spētu precīzi definēt to, kas ir “smalkās kaites”, būtu nepieciešams aprakstīt to, kas ir cilvēks. “Smalkās kaites” nav noteiktas rakstura iezīmes vai absurdas iegribas, bet gan indivīda pasaules izjūta, kas balstīta subjektīvā vērtību sistēmā, ko veido apziņas un zemapziņas sintēze. Eriks Ādamsons lieliski tēlo gan harmonisku šo abu dabu līdzāspastāvēšanu, kas varonim liek izjust dzīves pilnību, gan arī to nesavienojamo sadursmi, kas nereti ir traģiska.
Tomēr arī šāda traģiskā un harmoniskā opozīcija ir visai nosacīta, jo pastāv vien autora radītā varoņa pasaules uzskatā, un lasītājam neatliek nekas cits kā veidot pašam savas kategorijas, lai radītu jaunu, sev atbilstošu teksta nozīmi. Ļoti precīzi raksta Guntis Berelis: “Katrā ziņā līdz tam latviešu literatūrā autora klātbūtne nav bijusi izjūtama tik cieši un tai pašā laikā eleganti neuzmācīgi.”
E. Ādamsona tekstiem raksturīgais smalkais, detalizētais un tomēr līdz galam neaprakstītais vides un varoņu tēlojums ļauj vaļu plašām viņa daiļrades interpretācijas iespējām, kas liek pievienoties Jānim Grīnam, kurš “bez kautrēšanās gribētu viņu apzīmēt par lielu talatnu, kas robežo ar ģenialitāti.”
…
