Grieķu zinātnes sasniegumi

Agrīnā grieķu zinātne ir zinātne "par dabu" (peri physeōs) — tā nodarbojās ar pasaules izcelšanās un iekārtojuma jautājumiem. Aristotelis visus filozofus (zinātniekus) līdz sofistiem un Sokrātam nosauca par "fiziķiem" (physikoi) vai "fiziologiem" (physiologoi), jo tie nodevās jautājumu apcerei par pasaules rašanos un tās dabu (būtību). Bet kas grieķiem bija daba?
Termins physis (latīņu valodā natura — no nasci, proti, piedzimt, kas sākotnēji apzīmēja četrkājaino dzīvnieku mātīšu dzemdes atveri; tā ir vieta, caur kuru notiek dzimšana, plašākā nozīmē — visa radošā sākums, ari iedzimtais raksturs, kas nosaka lietas konstitūciju) cēlies no darbības vārda phyō, kas nozīmē "dzemdēju", "producēju", "radu" (augu valstībā — parādīšanās, izaugšana;
dzīvnieku pasaulē - vilnas, spārnu, ragu, matu augšana). Visi lietvārdi ar -sis nenozīmē materiālu lietu, bet tapšanu, norisi, mērķtiecīgu darbību, t.i., tiem ir aktīva nozīme.
Physis tādējādi neizmantoja, lai apzīmētu konkrētas lietas. Tā nav daba, ko var novērot ekskursants. Grieķiem tā izsaka tapšanas un augšanas, ģenēzes procesus - objekts pētījumiem cilvēkiem, kas sāk domāt par to, kas ir daba. Visam augošajam ir kopīgs avots - dzemdes atvere. Tam, kas ir radies, vienmēr ir tieksme uz jaunu formu, veidolu. Tapšanas procesu avots dabā ir daba pati, t.i., kustības avots ir pašā lietā. Katram objektam ir sava daba, jo tas aug, attīstās. (Vēlāk vārdu physis attiecināja uz kosmos — visu, kas eksistē, aug', pāriet no vienas formas otrā, kas ir kaut kas pats no sevis radies.)
"Daba" saistīta ar šādām nozimēm: no vienas puses, tā ir vienas vai otras lietas ārējais izskats, augums, stāja, no otras, — šis lietas iekšējā struktūra, sastāvs (būtība). Un, visbeidzot, pamatnozīme - iekšējā viena vai otra priekšmeta enerģija vai likumsakarība, kas nosaka tā attīstības raksturu un ārējo veidolu, struktūru, kā arī iekšējās iespējas un darbību. To ari nozīmē izteiciens "saskaņā ar dabu". Aristotelis dabu definēja šādi: "Dabas pirmā un gatavā nozīme ir būtība -tieši lietu būtība, kuru kustības avots ir viņās pašās kā tādās."
Zinātne "par dabu" — tās ir zināšanas par dabiskiem rašanās, tapšanas cēloņiem un pasaules kā veseluma uzbūvi. Seno autoru tipiskie darbu nosaukumi "Par dabu" ("Peri physeōs") nav autorizēti, tā sauca jebkuru sacerējumu, kas vēstī par pasaules rašanos un būtību. Tas bija žanra apzīmējums.

…