Latvieša raksturs ir stipras gribas un gara spēka pilns, taču tajā pašā laikā latvieši ir sapņotāji un nelaimīgi – tāds laikam būtu viskodolīgākais latviešu raksturojums. Piemēru ir daudz: Andreja Upīša, Rūdolfa Blaumaņa tēli, brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki”, J. Jaunsudrabiņa “Aija” u.c. Bet kāpēc latviešu literatūrā ir tik daudz traģisma un sāpju? Un vai latviešu tēls ir tāds, kādu to apraksta Merķelis, Stenders un Pumpurs savā daiļradē?
Andreja Pumpura eposa pamatā ir Lāčplēša varoņdarbi, kas simbolizē spēku, gudrību, tikumību un citas latviešu tautas labās rakstura īpašības - vēlmi aizstāvēt un upurēties, cīnīties ar tumsas spēkiem. Manuprāt, blakus tādām īpašībām kā atturība, godīgums un tikums ļoti liela nozīme latviešu folklorā un daiļliteratūrā ir savtībai, kas pamudina cilvēku kļūt par nodevēju. Pumpurs apraksta šādu nodevēju - tumšo kangara tēlu. Tālāk šo tēmu turpina Rainis u.c. latviešu autori. …
