Ētika (gr.val. tikums, raksturs, paradums, paraža) jēdzienu galvenokārt lieto, lai apzīmētu filozofisku mācību par morāli un tikumību. Ētika ietver zināšanas un refleksiju par morāli un tikumību, bet tā kā tās abas ir dzīves kultūras sastāvdaļa, tad reizēm ētiku sauc arī par dzīves mācību. Seno stoiķu, kiniķu, epikūriešu ētika vai franču XVIII gs. morālistu – Larušfuko un citu – mācības izklāsta augstāko mērķu, labumu principus, uzsverot baudu, samērā askētisku pašierobežošanos kāda augstāka mērķa vārda, laimi, bet kopumā visas tiecoties dot orientāciju vērtībapziņas virzienam – kāda dzīve ir labāka un jēgpilnāka.
Mūsdienās ētika ir orientēta uz morāles būtību, funkciju, izcelšanās, struktūras izpēti. Tā pētī arī morāles psiholoģiju, analizē morālos spriedumus un valodu, izstrādā profesionālās ētikas normas. Ētikas zināšanas atvieglo sevis un dzīves dziļāku iepazīšanu un sekmē dzīves kultūras, proti, koptas, vairāk vai mazāk apzinātas un saprātīgi vadītas dzīves tapšanu.…
