Ievads
Reģionu floras un faunas līdzības analīze ir viena no bioģeogrāfiskās rajonēšanas pamatmetodēm. Lai raksturotu bioģeogrāfiskās atšķirības lokālās teritorijās, nepieciešams zināt katras teritorijas sugu sastāvu un salīdzināmo teritoriju līdzības pakāpi. Darbā tiek apskatītas 12 Ežezera salas, pavisam kopā ir 36 īstās salas (Avots: Latv.zili zaļā rota, 2001). Tā kā Ežezers ar salām ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, tad ir jāizvērtē, vai visas salas pēc faunas un floras ir līdzīgas vai atšķirīgas. Biotopu salīdzināšanai var izmantot jau iepriekš iepazītos sugu daudzveidības indeksus – Šenona-Vīnera indeksu, maksimālās daudzveidības indeksu, izlīdzinātibas koeficientu, sugu bagātību. Taču pastāv arī citas metodes, kā noteikt terotoriju savstarpējo līdzību, t.i., izmantojot Žakāra līdzības koeficientu vai netiešo ordināciju. Izvērtējot salu biotopu līdzību ir iespējams izstrādāt dabas aizsardzības pasākumus. Lai izvēlētos, kuru biotopu ir svarīgāk aizsargāt un pielietot dabas vērtību saglabāšanas pasākumus, jāizvērtē biotops pēc vairākiem aspektiem: sugu bagātība, bioloģiskā un ekoloģiskā augu nozīme, reti sastopama vai izzūdoša suga kā arī ainaviskais aspekts.
Biotopa raksturošanai izmanto arī ekoloģiskos indikatorus. Tos var iedalīt bioloģiskajos un nebioloģiskajos. Bioloģiskos indikatorus izmanto, lai raksturotu un novērtētu ekosistēmu, apstākļus un izmaiņas tajā. Nav nepieciešamas ķīmiskās analīzes vai mērījumi, jo augu vai dzīvnieku sugas tiek izmantotas kā indikatori. Taču, lai kādu sugu izmantotu par indikatoru, tai jābūt cieši saistītai ar konkrēto vides faktoru, piemēram, melnalkšņi aug ļoti mitrās augsnēs vai arī kā ķērpji ir tīra gaisa indikatori. Praktiskajā darbā tika izmantota Ellenberga skalu gradācija, lai raksturotu un novērtētu biotopus.
…
