Cilvēkam ir vajadzīga ticība. Ne tikai reliģiskā nozīmē „ticība”, bet arī ticība saviem spēkiem un spējām. Ticība savā ziņā ir spēks, kas ved uz izdošanos (vai neizdošanos). Pat tad, ja viens cilvēks tic pilnīgi pretējām lietām, nonāk pretrunās ar sevi, tas veicina attīstību un iekšējo konfliktu risināšanu.
Kas notiek tad, ja cilvēkam nav ticības saviem spēkiem? Viņš padodas. Kas notiek, ja cilvēks tic tam, ka viņa dzīvei nav jēgas? Viņš iegūst šo pārliecību par savas pastāvēšanas bezjēdzību un dara tai galu. „Ticība ir viens no tiem spēkiem, kas cilvēku uztur pie dzīvības. Ja šī spēka trūkst, cilvēks sabrūk,” teicis Viljams Džeimss. Tomēr ticībai tāpat kā spēkam ir brīži, kad tā ir neuzvarama un ir brīži, kad tā nedaudz ļogās. Ticībā vien neslēpjas uzvara, tai klāt vajadzīgs grūts un neatlaidīgs darbs. Cilvēks tomēr savā būtībā ir egoists, un tāds viņš ir arī savā ticībā, respektīvi, tad, ja cilvēks vairs netic sev un savai dzīvei, tikai tad viņš dara galu sev. Vai viņu spētu glābt tas, ka citi viņam ticētu?…
