Makroekonomikas pamatrādītāji

Studējot ekonomikas pirmo daļu, tika noskaidrots, ka ekonomiskās parādības tiek analizētas divos saimniekošanas līmeņos: mikroekonomikas un makroekonomikas līmenī. Mikroekonomikas apgūšana dod zināšanas par individuālās saimnieciskās vienības rīcības motīviem. Savukārt makroekonomikā tiek izskaidrotas cēloņsakarības tautsaimniecības līmenī; tā parāda, kā funkcionē ekonomiskā sistēma kopumā: kāds ir ražošanas apjoms, vidējais cenu līmenis, nodarbinātība, iedzīvotāju reālie ienākumi noteiktā laika periodā.
Vēsturiski Ekonomikas teorijas kā zinātnes iedalījums divos līmeņos radās divdesmitā gadsimta sākumā, kad pasaules ekonomika pārdzīvoja sabrukumu sakarā ar 30. gadu Lielo depresiju. Kā zināms, tad pastāvēja liels bezdarbs, strauja ražošanas samazināšanās un resursu neefektīva izmantošana. Līdz tam laikam ekonomisti galveno uzmanību veltīja jautājumiem par tirdzniecību un maiņu, par racionāliem un labi informētiem patērētājiem, par uzņēmumiem, kas maksimizē peļņu, par monopoliem un jaunas tehnoloģijas ieviešanu, t.i., jautājumiem, kuri mūsdienās tiek attiecināti uz mikroekonomiku. Makroekonomikas teorijas pamatlicējs ir Britu ievērojamais ekonomists Džons Meinards Keinss. 1936. gadā izdotajā grāmatā Nodarbinātības, procentu un naudas vispārējā teorija viņš atklāja Lielās depresijas cēloņus un izstrādāja ekonomikas atveseļošanas metodes, kuras paredz pieprasījuma stimulēšanu, izmantojot fiskālo politiku. Tādējādi Dž. M. Keinss lika pamatus makroekonomikas teorijai. Viņš bija ari ļoti ietekmīgs tā laika ekonomists. Dž. M. Keinsa darbi radīja viņa uzskatu ...…