Katrs brīvdomātājs tiks apspiest līdz „vajātā, apgānītā, nomocītā kailā dzīvība neizturami smelgs visos nervos, katrā miesas cīpsliņā”. Tas netiks darīts kaut kādos pagrabos, kur neviena dzīva dvēsele nevarēto redzēt tās šausmas, nē. Šie pazemojumi tiks lepni demonstrēti plašai publikai, kas arī skatīsies kā aitu bars. Tāda veida sodīšana kalpos par brīdinājumu, mācību visiem, kas domā pretoties valdošajai varai, dzīvot un nebaidīties.
Arī Adriānu gribēja publiski sodīt, nostādīt pūļa priekšā, nobijušos un vārgu, bet viņam vēl arvien piederēja „kailā dzīvība”, kuru jauneklis negrasījās atdot „varai”, lai tā paņemtu vēl četrus tūkstošus tur ostmalā. Adriāns paņēma savu „kailo dzīvību” sev līdzi kapā, neapgānītu un brīvu.
…
