Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tika uzsākta aktīva uzņēmējdarbība. Izveidojoties uzņēmējdarbības subjektiem radās tādi jauni jēdzieni kā komersants un uzņēmējs, radās nepieciešamība pēc jaunām specifiskām zināšanām.
Uzņēmējs ir cilvēks, kurš darbojas zināmos riska apstākļos, t. i. uzņēmējam, kā kapitāla īpašniekam kādas konkrētas uzņēmējdarbības idejas īstenošanai un peļņas gūšanai ir jābūt gatavam riskēt, jo naudas ieguldīšana vienmēr saistās ar risku.
Uzņēmuma vadība pie mūsdienu dinamiskās attīstības tempiem ir sarežģīts darbs. Vadītājam ir jāiemācās apzināt un kontrolēt situācijas maiņas. Ja darbu veic viens cilvēks, tad viņš viens pats nosaka savu rīcību, bet tā kā lielākos uzņēmumos tiek nodarbināti vairāki cilvēki, tad līdz ar to rodas nepieciešamība darba dalīšanai. Ir nepieciešams saskaņot citu darbinieku rīcību, kā arī veikt kontroles funkcijas.
Apskatot dažādus uzņēmumus neatkarīgi no tā vai tie ir tirdzniecības uzņēmumi, ražošanas uzņēmumi, pakalpojumu uzņēmumi vai citi ir redzama visiem viena kopīga iezīme un konkrēti visi uzņēmumi ir organizācijas. Pastāvot šādām attiecībām var secināt, ka organizācija ir cilvēku grupa, kuru darbība apzināti tiek koordinēta kopēja mērķa sasniegšanai. Tāpēc var piekrist viedoklim, ka vadīšana kā īpašs darbības veids radās līdz ar cilvēku apvienošanos mērķtiecīgai rīcībai, kā rezultāts ir darba dalīšanas sākums un tās attīstība. Lai nodrošinātu šādu organizāciju sekmīgu darbību un atkarībā no uzņēmuma profila un lieluma ir nepieciešams zināms skaits dažāda līmeņa vadītāju, kuri katrs savas kompetences ietvaros atbilstoši virzītu jaunas idejas, veiktu organizatorisko darbu un nodrošinātu nepieciešamo praktiska rakstura darbību īstenošanu atbilstoši uzņēmuma biznesa plānam. …
1.Organizācija un vadītājs; 2.Lēmumu pieņemšana; 3.Komunikācija; 4.Vadīšanas funkcijas; 5.Vadības stili.
