Spīd balta tuksneša saule un susina pēdējās asaras uz mana vaiga. Acīs jau riešas jaunas un dod spēku tālākam ceļam. Bet kam man ceļš vajadzīgs, ja galapunkta nav?
Es stāvu jūtu labirintā un rakstu šīs rindas. Lūkojos baltajā lapā un domāju. Es domāju par visu ko un, tajā pat brīdī, par ne par ko. Manī ir tukšums kā pamestā peles alā. Nav pat neviena domas pavediena, pie kā pieķerties. Nav glābiņa šajā krustceļu kopumā. Visapkārt nav neviena, kas palīdzētu. Šeit esmu tikai es un mani sapņu tēli, kas kaut kur tālumā iet savas dzīves takas un par mani neko nenojauš...
Viņi dzer, ēd un priecājas, kaut arī es te tuksneša vidū mirstu no slāpēm, bada un vientulības. Vai tad man ir tiesības vainot aklo, kas mani neredz, un kurlo, kas mani nedzird? Nē, nav... Man pat nav tiesības vainot redzīgo un dzirdīgo, jo es taču slēpjos un klusēju...…
