Jau tūkstošiem gadu Cilvēks ir bijusi visietekmīgākā radība uz Zemes, kas ar sava unikālā prāta palīdzību pārliecinoši izcīnījusi tik priviliģētu statusu. Laika gaitā neskaitāmi vīrieši un sievietes ir izmantojuši šo priekšrocību, lai iekārtotu un pārveidotu šo planētu pēc saviem ieskatiem. Ir lieliski saprotams, kādēļ Ērihs Fromms uzskata, ka deviņpadsmitā gadsimta problēma bija – Dievs ir miris, jo Cilvēka radīto nevilcinoties var pielīdzināt Dieva veikumam. Laiks gāja un straujā attīstība bija galvu reibinoša arī divdesmitajā gadsimtā, tomēr Ērihs Fromms pārliecināti apgalvo, ka šoreiz problēma ir tā, ka miris ir pats radības kronis - Cilvēks. Vai tas tā tiešām ir, vai arī tomēr ievērojamais psihologs un filozofs maldās?
Deviņpadsmitais gadsimts bez šaubām bija neskaitāmu izgudrojumu un izšķirošu atklājumu ēra. Tas ir laiks, kad vairums Zemes iedzīvotāju pārstāj nemitīgi paļauties uz Dievu un uzskatīt To par savu mūžīgo apgādātāju un aizstāvi. Tā vietā viņi paļāvās uz sevi un saviem sasniegumiem zinātnē un citās nozarēs, jo tieši šajā laikā Cilvēka šķietami bezgalīgā inteliģence un neizsīkstošā vēlme radīt un pilnveidot nodrošināja tādus unikālus sasniegumus, kā, piemēram, evolūcijas teoriju, vakcīnu pret trakumsērgu, mākslīgo gaismu jeb elektrību un citus.…
