Mani arī īpaši ieinteresēja kāds no šī dzejoļu krājuma dzejoļiem. Pirmkārt jau šim dzejolim nav nosaukuma. Dzejoļa pirmā un svarīgākā rinda skan tā : „Runāt par vienkāršām lietām...”. Šī dzejoļa rinda man liekas bezgalīgi skaista. Šis dzejolis manī raisa ļoti daudz dažādu jūtu. Šis dzejolis ir tā kā visi, bet tomēr atšķiras kaut kā no visiem pārējiem. Sākumā es pat nesapratu, kāpēc man šis dzejolis tik ļoti patīk. Tikai vēlāk to sapratu, kad biju pārlasījusi jau vairākas reizes. Es sapratu, ka man šis dzejolis tik ļoti patīk, jo dzīvē tā nav. Dzīvē nav vairs runu par vienkāršām lietām. Mēs paši ar savu tiekšanos pēc nemitīgas attīstības esam sev ļoti sarežģījuši dzīvi. Būtu ļoti jauki, ja mēs kādreiz varētu parunāt, cik skaisti ārā spīd saule, cik burvīgas šoruden tās sārtās kļavu lapas, cik daudz jaunu putnu dziesmu šogad esam iemācījušies. Būtu ļoti patīkami, jo mēs jau esam noguruši no visa sarežģītā, mēs to tikai nevēlamies atzīt.
Protams, tās visas ir tikai manas domas. Katras, izlasot šo dzejoļu krājumu, domās kaut ko citu, katrs kaut ko, kas tuvāks viņam. Bet katrā ziņā šie dzejoļi patiešām liek aizdomāties. Nebiju domājusi, ka dzejoļi uz mani var atstāt tik ļoti lielu iespaidu.
…
