Mīlēdami savu draugu, mēs mīlam paši savu labumu, jo labs cilvēks, kļūdams par mūsu draugu, kļūst par labumu, tāpēc ka mēs viņu mīlam.(Aristotelis)
Sengrieķu vārds „philia”, ko parasti tulko kā „draudzība”, nozīmēja tuvināšanos, savienošanos, kas sasniedza pilnīgu saplūšanu un identitāti. Agrīnajiem grieķu filozofiem (piemēram, Empedoklam) šis vārds nozīmē universālu kosmisko spēku, kas vieno ne tikai cilvēkus, bet arī dabas elementus. Vārds „philos” (draugs) pēc izcelsmes ir vietniekvārds ar piederības nozīmi – „savs”. Homēram šis vārds figurē gan kā īpašības vārds, gan kā lietvārds, turklāt tas ir daudznozīmīgāks un ne tik psiholoģisks kā mūsdienu „draugs”. Šajā vārdā ,piemēram, tika saukti visi tie, kuri dzīvoja Odiseja mājās un kurus viņš varēja uzskatīt par savējiem. Sieviete kļūst „savējā” vīrietim ne tāpēc, ka viņš to ieved savās mājās un kopš šī brīža tā pieder viņam. Svešs cilvēks kļūst „savējais”, ja viņš tiek pieņemts par ģimenes vai cilts locekli.
Pirmām kārtām šis vārds apzīmēja asinsradiniekus, pēc tam – vispār tuviniekus, tad – labvēļus un līdzgaitniekus. Te atklājās noteikta attīstības līnija – no „savējā” uz „citu”, taču „tuvu”, turklāt vārds iegūst ne tikai konstatējošu, bet arī vērtējošu jēgu, zināmu emocionālu slodzi, izsakot savstarpēja atbalsta, sakaru, savienības ideju. Šajā vārdā sauc cilvēkus, uz kuriem var paļauties apkārtējā nedrošajā pasaulē.…
