Reformas baznīcā brieda jau brīdi pirms reformācijas.
Pirmkārt Eiropas garīgo dzīvi stipri ietekmēja humānisms, kurš kritizēja viduslaiku pagrimumu, orientējās uz klasisko pagātni kā arī uz agrīno kristietību, jau parādījās reformatoriskas iezīmes.
Arī pati baznīca saprata, ka ir laiks mainīties. Visi 15. gs. baznīcas koncili liecina, ka pastāvēja tendence reformēt baznīcu – sākot no pāvesta kūrija līdz viszemākajam garīdzniekam. 1478. gada koncils Florencē, 1483. g. un 1509.g. koncili Venēcijā atbalstīja reformas. To uzsvēra arī renesanses domātāji Roterdamas Erasms un T. Mors, kuri uzskatīja, ka saglabājot Romas pāvesta vadību un katolicisma pamattēzes, katoļu baznīcai nepieciešams īstenot reformas.
Nozīmīgs faktors bija arī nacionālo valstu nostiprināšanās, tās pretojās pāvesta pretenzijām uz absolūtu varu un gribēja pakļaut baznīcu valstij. Muižniecība bija neapmierināta ar baznīcas jaukšanos politikā. …
