Reālisms tēlotājā mākslā izveidojās, atteikdamies no romantismā iecienīto mitoloģisko ainu gleznošanas, sapņainuma un emocionālo jūtu izpaušanas, uzskatot, ka tas var radīt nepareizu uzskatu par reālo dzīvi. Jāatmet klasicismam raksturīgā idealizācija.
Par svarīgāko vērtību tika atzītas skaidras un uz faktiem balstītas zināšanas. Svarīgs bija viss apkārt esošais, notiekošais, sociālās problēmas un to risinājumi. Lielā franču revolūcija pierādīja, ka vēsturi veido tauta, ka tieši tauta ir tas garīgais un reālais spēks. Tika uzsvērts, ka mākslai ir audzinoša loma, tādēļ tai jābūt dzīves skolotājai un tieši tādēļ aktuālai un tautai saprotamai. Reālisti necentās izskaistināt patieso visapkārt. Pēc reālistu domām, skaistais var būt visā, izņemot brutalitātē un varmācībā. …
