B.Spinozas darba "Ētika" analīze

"Ētika" dod īpatnēju teorētiski izzinošu un ētisko ikdienas apziņas fenomenoloģiju. Ikdienas domāšana gnozeoloģiskā aspektā tiek raksturotā kā antropomorfa un teleoloģiska. Reliģija ir sava veida teleoloģiskās domāšanas fiksācija kultūras formās. Teleoloģijas un nosacītās izziņas pretstats, kas atrodas jau "Ētikas" pirmajā nodaļā tiek raksturots ar vēsturisko perspektīvu un iziet kā pāreja uz augstāko kultūras pakāpi.Dekarta doma, ka viss, kas loģiski skaidri pierādīts, pastāv, savdabīgi atklājas nīderlandiešu filozofa - lēcu slīpētāja B.Spinozas darbos - "Teoloģiski filozofiskajā traktātā" un "Ētikā", kur ar prātu tiek pārbaudīts viss, kas ticībā pieņemts par esošu, ieskaitot pašu Dievu. Pamatdarba nosaukums "Ētika" norāda uz izaicinošu mēģinājumu arī cilvēka un ideju pasauli pakļaut pierādījumam.B. Spinozas darbi vairākos aspektos bija sava laika teorētiskās domāšanas augstākās virsotnes. Tajā pašā laikā jāpatur vērā, ka viņa koncepcijas filozofijā varēja balstīties vienīgi uz sava laika dabaszinātņu sasniegumiem un tie laika gaitā tika pārspēti. B.Spinoza, paužot XVII gadsimta mehānistiskā materiālisma viedokli, uzskatīja, ka nejaušības atzīšana ir domāšanas nepilnība. Pēc viņa un viņa domubiedru pārliecības, gribas brīvības nav ne Dievam, ne cilvēkam un nekas nevar notikt kaut nedaudz citādi, nekā tas notiek.
Sava darba problēmu izkārtojuma pamatā viņš licis matemātiku, īpaši ģeometriju. Jau no hellēnisma laikiem ģeometrija bija sasniegusi augstu abstrakcijas un sistēmiskuma līmeni, arī B.Spinoza izmantoja stingru metodiku arī filozofijas jautājumu risināšanā. Darba virsraksts "Ētika" tikai daļēji atbilst tā saturam. Sacerējumā iztirzāto problēmu loks ir daudz plašāks, nekā norādīts virsrakstā.…