Teorētiskais pamatojums
Projektētais betons: betons, attiecībā uz kuru ražotājam ir īpašību prasības, ražotājs atbild par tāda betona izgatavošanu ar prasītajām īpašībām.
Noteiktais betons: betons, attiecībā uz kuru ražotājam ir uzdots tā sastāvs un izejmateriāli, un ražotājs atbild par norādītā betona izgatavošanu.
Betons ir mākslīgs akmens materiāls, kas izveidots, samaisot cemetnu, rupjās un smalkās pildvielas un ūdeni, ar smalki malto minerālo piedevu vai šķidro piedevu, un, kurš iegūst savas īpašības cementu minerālu cietēšanas ceļā.
Pildviela betonā aizņem 60...80% no kopīgā tilpuma, bet cementa akmens 20...40%. Gaisa daudzums betonā pat labi noblīvētos maisījumos sastāda līdz 2%, bet, ja izmanto gaisa iesaistošas piedevas, tad 4...6%.
Betona projektēšana ir cementa, ūdens, pildvielu un piedevu proporcijas noteikšanas process. Sastāva teorētiskajā aprēķinā nav iespējams ievērtēt pilnīgi visus faktorus un izejmateriālu īpašību novirzes, tāpēc aprēķinu veic nedaudz augstākai betona stiprībai un iegūto sastāvu pārbauda ekspermentāli.
Veicot sastāva projektēšanu, vispirms izvirza prasības betona maisījumam, proti, svaigam betonam un sacietējušam betonam, izvēlas piemērotus izejmateriālus ar zināmām fizikāli-mehāniskajām īpašībām.
Betonam maisījuma konsistenci parasti mēra ar konusa nosēdumu (mm). Konusa nosēduma klases nosaka nosēdumu vērtības noteiktā diapazonā.
Betona spiedes stiprību raksturo ar spiedes stiprības klasi. Klases apzīmējums – cipars raksturo betona garantētu spiedes stiprību (MPa) kubiem, kuru dimensija sastāda 15cm, ar nodrošinājumu 95%. Projektējot betona sastāvu, stiprība ir jāpieņem par aptuveni 8MPa lielāka nekā raksturīgā.
…
