Čaka darbos virmo bezgalīgs radošums un gaišs skatījums uz dzīvi kopumā, lai arī dažos darbos tas vairāk līdzinās skumju atmiņu apkopojumam. Sabiedrībā pastāv uzskats, vai nu jau to pat var nosaukt par stereotipu, ka Aleksandra Čaka darbi ir nomācoši un asociējas ar vecāka gada gājuma ļaužu skumjām atmiņām par seniem laikiem, taču tā nav. Čaka darbi patiesībā ir drīzāk interesantu, amizantu, daudz pieredzējušu vecāka gada gājuma ļaužu bezgala intriģējoši un aizrautību starojoši stāsti par aizgājušām lietām, ko mūsdienu cilvēkam ir iespēja noklausīties un, kā karstu šokolādi sveču gaismā vēlā, drūmā rudens vakarā, nobadīt uz sūnu krāsas, samta dīvāna.
Mans Čaks ir tas dvēseles harmoniju starojošais tēls, kuru es atcerēšos vienmēr, un ne jau tamdēļ, ka tā būtu mācījis kāds literatūras pasniedzējs vai teikusi kāda gudra kaimiņu tante, bet gan tādēļ, ka man šis cilvēks ir licis sajust šo lietaino dienu radīto mājīguma sajutu sirdī un aso saules staru apžilbinātu skatu un izraisītos gardos pavasara smieklus. Mans Čaks.
…
