Tad sekoja maizītes, pirmajai maizītei, ko ēdu, pati maizes šķēle bija pārāk bieza, līdz ar to maizīte likās pārāk sausa, lai turpinātu to ēst. Ar pārējam bija labāk, jo tu maizes šķēles biezums bija plānāks, un desas un siera biezums pārsteidzošā kārtā bija vidējs. Vienai maizītei pat sieru biju uzlikusi dubultā. Pienāca laiks nodegustēt putru. Jāteic, ka putra nebija izdevusies, jo ūdens bija pieliets par daudz, līdz ar to putra bija pārāk šķidra un bezgaršīga.
Tad nu es beidzot noņēmu apsēju un palūkojos uz savu veikumu. Un šajā mirklī tiešam sajūtas bija tādas interesantas, grūti precīzi aprakstīt. Tas bija kā atvieglojums, jo laika brīdī, kad gatavoju, mani pārņēma saspringums, nedrošības sajūta, šaubas. Taču līdz ko apsēju noņēmu, tas viss pagaisa. Tomēr īsti līdz galam grūti saprast, kādas sajūtas pārņem neredzīgo cilvēku.
…
