Vārds “eitanāzija” izraisa negatīvas asociācijas, jo to saprot kā “nevērtīgas dzīvības” iznīcināšanu. Tam nav nekāda sakara ar tradicionālo šā vārda nozīmi- “ laba, skaista, priecīga, viegla, draudzīga nāve”. Arī romieši to saprata kā “ labu, cieņas pilnu nāvi”. Sākotnēji ar to saprata nomiršanas veidu, kas ir neatkarīgs no citiem, īpaši no ārsta.
16.-17.gs T.Mors, F.Bēkons un M.Luters šo jēdzienu saistīja tieši ar šo aspektu: kopš tā laika eitanāzija nozīmē ārsta pienākumu atvieglot nāvi . Eitanāzijas princips norāda uz ārsta pienākumiem, kādi rodas, cilvēkam mirstot, un aprobežojas ar aprūpi, sāpju mazināšanu un psihes nomierināšanu.
Izšķirīgās izmaiņas eitanāzijas izpratnē ir saistītas ar Pirmo pasaules karu un tā sekām. Šai laikā notika jēdziena paplašināšana divos aspektos: palīdzība nomirt apvienojās ar dzīves saīsināšanu; šis jēdziens iemantoja arī “nevērtīgas dzīvības” iznīcināšanas intonāciju, ko vēlāk akcentēja nacionālisma ideoloģija. …
