1.1. Psihe un nervu sistēma. Indivīda spēja aktīvi ar savu uzvedību, atspoguļot apkārtējo vidi psihiskā tēla veidā un regulēt, pateicoties tās atspoguļošanai, savas dzīvības norisi un savas attiecības ar vidi. Cilvēka psihe paredz apziņu un tā veidojas sociālās mijiedarbības procesā. Izmantojot šo apziņu, cilvēks veido ne tikai savu iekšējo pasauli, bet arī sociālās programmas un plānus, ko realizējot notiek visi sociālie procesi. Prasti psihi iedala arī psihiskajos procesos – izzināšanas procesi, emocionālie procesi, stāvokļos – garasstāvokļi, noskaņojumi un īpašībās – rakstura īpašības, individuālās spējas. Psihe izpaužas tikai kā indivīda aktivitāte, ieskaitot individuāli specifiskas reakcijas, kas nav paredzētas fizioloģiskajos mehānismos. Nervu sistēma ir visu nervu elementu (neironu un neiroglijas šūnu) un specifisku struktūru (smadzeņu apvalki, dobumi, šķidrumi) kopums. NS pamatfunkcijas ir informatīvu signālu uztvere no organisma iekšējās un ārējās vides, informācijas analīze, organisma fizioloģisko funkciju vadība, arī informācijas jaunrade. Perifērija sastāv no somātiskās NS, kas nodrošina visu eferentāciju un vada visu skeleta muskulatūras darbību, un veģetatīvās NS, kura vada visu iekšējo orgānu un asinsvadu darbību. Centrālā NS ir nervu šūnu sakopojums, kas veido muguras un galvas smadzenes un veic visas perifērās nervu sistēmas darba visas aferentācijas analīzi un regulāciju.…
