Latvijas Republikas okupācija un socializācija 1940.g. jūnijs- 1941.g.jūnijs.
Latvijas Republikas okupācija iezīmējās jau ar diviem 1939.gadā noslēgtiem līgumiem. Padomju Savienība un Vācija 1939.gada rudenī Slepenā protokola formā vienojās, ka Latvija turpmāk atrodas padomju interešu sfērā. Šis tā sauktais Molotova-Ribentropa pakts deva Padomju Savienībai brīvas rokas rīkoties ar Latvijas valsti pēc saviem ieskatiem. Latviju gan visi slepenie līgumi un protokoli nesaistīja, jo tie bija trešo valstu akti. Drīz pēc pakta parakstīšanas Padomju Savienība piespieda Latviju atļaut tās teritorijā ierīkot padomju militārās bāzes. Latvija attiecīgo līgumu, tā saukto Savstarpējās Palīdzības paktu parakstīja 1939.gada 5.oktobrī.
Vēlāk Padomju Savienība savā notā apsūdz Latviju 1939.gada Palīdzības pakta pārkāpšanā. PSRS 1940.gada 16.jūnijā notas veidā uzstādījusi Latvijai ultimātu ar prasībām sastādīt valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Palīdzības pakta realizēšanu dzīvē, un brīvi ielaist padomju karaspēka papilddaļas Latvijas teritorijā, lai tās novietotu svarīgākajos Latvijas centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu Palīdzības pakta realizēšanas iespēju. Tā Padomju Savienība pārkāpa arī 1932.gadā starp Padomju Savienību un Latviju noslēgto Neuzbrukšanas līgumu, kurā abas valstis bija apņēmušās izvairīties no jebkāda „uzbrukuma” un arī no jebkādiem „varas darbiem”, kas vērsti pret otras puses politisko neatkarību. Neskatoties uz to, Latvijas valdība ultimātu pieņēma.
1940.gada 17.jūnijā Latvijas teritorijā ienāca padomju karaspēks un valdība ar karaspēka pavēlniecības pārstāvjiem noslēdza „Nolīguma protokolu”, kas noteica karaspēka izvietošanas rajonus un regulēja tādus jautājumus, kā kravu piegādāšana karaspēkam, telefona un telegrāfa izmantošana, atļauja līgt vietējo darbaspēku, iespēja pirkt pārtiku un dažādas preces no Latvijas iestādēm.
…
