Rīgas rātei, kā jau pilsētas pārvaldes orgānam bija nozīmīga nozīme pilsētas politikas veidošanā. Kā arī rātei bija teikšana par visu, kas notika pilsētā arī no politiskā viedokļa. Tas bija tiešais pilsētas pienākums pārraudzīt visas pilsētas iekšējās darbības sfēras, jo tajā biji ievēlēti cilvēki kuriem bija jāpieņem lēmumi, jāapstiprina likumprojekti un vienkārši nevarēja but tā, ka ir kādas sfēras, ko pilsētas galvenais likumdevēj orgāns nepārzinātu.
Piemēram, kā ticības nemieros, kad Rīgai pāri brāzās jaunās ticības - luterānisma vilnis. Tas bija svarīgs posms Rīgas vēsturē, tas risinājās 16.gs. pēc tam, kad uz Rīgu bija atbraukuši radikāli noskaņotie jaunās ticības sludinātāji no Vāczemes Silvestrs Tegetmeijers un Melhiors Hofmans. Kuri vēlējās Rīgā sludināt savu jauno ticību, kuru pirms tam pašmājās bija uzsācis Mārtiņš Luters un kura visā vecajā Eiropā bija izvērtusies par haosu.
Arī Rīgā šie ticību nemieri, jeb reformācija ienesa diezgan lielu haosu, "reformācijas kustība pieņēma aiz vien vētraināku raksturu"14 . Sākumā jaunās ticības sludināšana notika veidojot un nolasot reliģiskus disputus, bet vēlāk 1522.g. šo disputu nolasīšana izvērtās par sociālajiem nemieri. Uz kuru izcelšanos rāte sākumā centās reaģēt, tādejādi, ka tā sāka aizliegt jauno ticību, jo baidījās par politiskās varas pāriešanu jauno censoņu rokās.…
