Eduards Veidenbaums tiek audzināts reliģijas garā, par ko viņš savā dzejā izsakās ar ironiju un sarkasmu. Viņaprāt, ja Dievs nespēj dot atbildes uz visiem jautājumiem, tad tas viss nav nopietni… E. Veidenbauma dzejas tematiku dziļi ietekmējušas likstas un neveiksmes finansiālajā ziņā. Visu mūžu viņš cīnās ar nabadzību. Veidenbaumam riebās atdarināšana un žūpošana, bet tajā pašā laikā viņam patika pasēdēt jautrā kompānijā un iedzert. E. Veidenbaums slīga no vienas galējības otrā. Ar nemitīgu trūkumu cīnīdamies, Veidenbaums reizēm nogrima tumšā pesimismā un tad atkal mēģināja aizmirsties uzdzīvē. Cenzdamies ātrāk beigt studijas, viņš vēl vairāk sagandēja savu jau tā nestipro veselību un ieslīga pilnīgā bezcerībā.
Vēstulē E. Treimanim-Zvārgulim Veidenbaums rakstīja: “Gudro cik gudrodams, nekāda mērķa nevar atrast dzīvei, visi ideāli, tuvāk apskatot, izrādās no tārpiem izēsti, un galu galā tev jāpaliek vai nu lopam, kas nekā nedomā cita kā tik par ēšanu, jeb pesimistam.”
Jāatzīst, ka šis Veidenbauma apgalvojums un viņa dzīve ir atspoguļojusies viņa dzejā:
“Viss apriebies, apnicis ir, -/ Ko kavējies dzīvajos vēl?” vai “Ciešanas, sāpes/ Sirds tikai jūt:/ Nolādēts liktens/ Cilvēkam būt!”…
