Es dzīvoju milzīgajā pasaulē, aptveru to daudzveidīgu un esmu maza daļiņa no tās. Apkārt ir daudz cilvēku. Katrs ir neatkārtojams, vienreizējs un īpašs. Arī ap mani viss ir dzīvs un neparasts... Savā esejā gribētu padalīties savos iespaidos, ko redzu ap sevi un kā visu to uztver mana redze un mana sirds.
Šajā neaptveramajā pasaulē esmu noslēpumaina persona, neliels cilvēciņš, kas bieži pievērš uzmanību notikumiem, parādībām, apkārtējās dzīves procesiem. Man pieder visas manas fantāzijas, mani sapņi, cerības un bailes. Man pieder manas uzvaras un panākumi, zaudējumi un kļūdas. Pēc manām domām, pasaule ir ne tikai miers un saskaņa, bet arī pārdzīvojumi, pārspriedumi, lielas un mazas problēmas, atbilžu meklēšana uz sev interesējošiem jautājumiem.
Gadās arī tā, ka ne vienmēr varu skatīties uz pasauli pozitīvi, un ne vienmēr man viss patīk. Dažkārt gribētos redzēt kaut ko labāku, gūt to, kas nav iespējams. Gribētos, lai dzīve kļūtu labāka, lai nerastos problēmas, lai visiem būtu darbs, ģimene, savas mājas... Un pat tad, kad liekas, ka pasaule brūk, var atrast vārdus, kas var palīdzēt, laiku, lai pabūt kopā ar dabu, ieklausīties sevī, un atrast to pazaudēto saskaņu. Un tomēr vairāk ir tā, kas iepriecina.…
