Lai arī dvēseļu pārdzimšana jeb reinkarnācija mūsdienās ir viens no atpzīstamākajiem jēdzieniem, kas tiek saistīts ar Austrumu kultūru (konkrēti – Indiju un tās reliģiskajām sistēmām), tomēr indiešu kultūrā tā pārādījās samērā vēlu (vēdās priekšstata par reinkarnāciju vēl nav).
Reinkarnāciju (pārdzimšanu) sludina hinduisms. Cilvēks pieķeras iznīkstošām un iluzorām lietām, un tāpēc atgriežas pie tām pārdzimstot. Tikai mainot savus uzskatus un domāšanu, atklājot savu esību un patieso būtību un atbrīvojoties, cilvēks vairs nepārdzimst. Darot sliktas lietas, notiek pārdzimšana zemākos līmeņos, piemēram, dzīvniekā, bet, darot labas lietas, notiek pārdzimšana augstākos līmeņos, piemēram, priestera līmenī. Cilvēka likteni nosaka karma, jo cilvēka daudzās dzīves ir saistītas, kaut arī katrreiz citā ķermenī, citā veidolā un citā vidē. Cilvēks nedrīkst pārkāpt pasaules kārtību, jo, neievērojot to, cilvēks tiek sodīts; cilvēka rīcību nosaka dharma - mūžīgais pienākums.
Dvēseļu pārmiesošanās ideja raksturīga ne tikai hinduismam un budismam, bet arī dažādiem mūsdienu reliģiskajiem kultiem, piemēram, teosofijai, antroposofijai u.c. Mūsdienās daudzi pievēršas Austrumu filosofijai un apliecina ticību karmai un reinkarnācijai. Protams, ka rietumnieku pieeja atšķiras no austrumnieku uzskatiem, tapēc šeit mēģinašu parādīt, kādas tad ir galvenās atšķirības un kas kopīgs.
…
