Pūkainais, slapjais sniegs ķepēja ciet šaurā spraudziņā samiegtās acis, un pārslas, šķita, par varītēm centās iespraukties, smagi dvašojot, pavērtajā mutē. Pretvējš lika mēteļa stūriem plandīties kā negudriem, un elpas tvaiki skrēja uz visām citām pusēm, tikai ne uz priekšu.
Izskatījās tas amizanti, kā dāma smalkos augstpapēžu zābaciņos brida pa aizsalušo, pieputināto grāvi, nemitīgi klupdama, kaut arī turpat blakus ceļš bija nupat nošķūrēts, un arī ietves pēc sētnieku nesenā darba vēl nebija pārklājušās kupenām. Vai nu no ilgas raudāšanas vai arī nešpetnā vēja dēļ piesarkušās acis nemitīgi pildījās asarām, un, ja nu tomēr kāda bērna dvēselīte arī juta līdzi dīvainajai tantei, kas, kā izskatījās, cīnījās ar pašu nelabo, tad vairums ļaužu tikai nicīgi pavīpsnāja un pagrozīja pirkstu pie deniņiem, ar otru roku vēl stingrāk satverdami savu mazuļu saujiņas, lai, nedod Dievs, tie neskrietu grāvī tai plānprātīgajai līdzi, lai, nedod Dievs, nenotiktu kas ļauns. Vai nu trako pasaulē trūkst!…
