17. gadsimts ir nozīmīgs etaps Rietumeiropas kultūras vēsturē, laiks turpmākajam Eiropas valstu nacionālam pieaugumam un principālai nostiprināšanai, būtiskai ekonomiskai izvirzīšanai un sociālo sadursmju laiks, mirstošā feodālisma pretrunu saasināšanās un dzimstošā kapitālisma laiks, tautu nacionālo pašapziņu nostiprināšanās periods. Eiropas valstu politiskā un ekonomiskā attīstība ir atšķirīga. Hollandē un Anglijā buržuāzijas revolūciju uzvara; Francijā un Spānijā – absolūtisma uzvara, Itālijā un Vācijā – sīks dispotisms. Muižniecība un buržuāzija cīnījās par politisku pārvaldi, un šajā cīņā tauta bija virzītājspēks. Engelis nosauca Romas-katoļu baznīcu par feodāļu sistēmas internacionālo centru. Kā atbilde ar zobenu un uguni, inkvizīciju un cita veida ideoloģiskās cīņas formām baznīca centās ietekmēt uz tautu apziņu. 17. gs. kultūra īsteno sevī visu šī perioda sarežģītību.
Ekonomiskās vajadzības, rūpnieciskās manufaktūras paplašināšanās, tirdzniecība – tas viss intensīvi sekmēja precīzo dabaszinātņu attīstību un izzināšanu. 17. gadsimtā ir noslēgusies pāreja no poētiski-veselas pasaules uztveršanas uz zinātniskām pasaules izzināšanas metodēm. Par laikmeta devīzi var saukt Dž. Bruno vārdus: „Par vienīgo autoritāti vajadzētu būt prātam un brīvai petīšanai.” …
