Eksistenciālisma literatūra nav tikai cilvēka eksistences galveno jautājumu risināšana un samierināšanās ar dzīves bezjēdzību un neizbēgamību, tas ir, emociju amplitūda ir ļoti plaša. To īpaši labi varam uztvert darbā „Mēris”, kurā cilvēki, nonākot uz iznīcības sliekšņa, katrs reaģē citādāk. Lasītājs iepazīst gan pesimistiskus raksturus, kas padodas pie pirmajām grūtībām, jo neredz jēgu bezjēdzīgai cīņai, gan varoņus, kuri pastāv par cilvēka nepadošanos un cīnīšanos, neraugoties uz to, ka viņi paredzēti nāvei.
Albērs Kamī savos darbos mums atklājs galvenās problēmas, kā indivīda savdabība un cīņa par brīvīvību, absurdo pasaulē, kā arī sniedz plašu uzskatu amplitūdu par šīm problēmām. Nenoliedzami svarīgākā eksistenciālisma problēma vai tēma, ar ko mūs iepazīstina gan A. Kamī savos darbos, gan citi eksistenciālisma rakstnieki un filozofi, ir indivīda un brīvības attiecības, kas tiek nodotas lasītājam visdažādākajās izpausmēs. Arī A. Kamī abos pieminētajos romānos cilvēku un brīvības attiecības ir ļoti dažādas un tām nav viena kopsaucēja. Tieši tādēļ secinot ir jāpiekrīt eksistenciālisma filozofijas pamatlicējam Sērenam Kirkegoram, kurš ir teicis, ka „cilvēki taču ir nelebojami. Tie nekad neizmanto brīvību, kas viņiem ir, bet pieprasa, ja tās nav”.
…
