Jauno laiku filozofija, kā pamatlicējs Frānsiss Bēkons, kurš aizsāka empīrisko pieeju un attīstīja induktīvo metodi. Empīrisms nozīmē filozofisku nostādni, ka zināšanām jābalstās uz pieredzi. Pretēja nostādne ir racionālismam, kas atzīst, ka prāts ir īsto zināšanu avots Jaunlaiku domātājus apvieno pārliecība, ka filozofijai jāaplūko ar pašapziņu un saprātu apveltīta cilvēciska būtne, kas tiecas izzināt no domāšanas atšķirīgo (materiālo) pasauli. Tiek pētītas trīs galvenās problēmas: 1) pats cilvēks; 2) process kā norit izziņa; 3) no cilvēka domāšanas atšķirīgā pasaule (materiālā).
Gan Bēkona, gan Dekarta sekotāji turpina izvērst empīrisma un racionālisma pamatnostādnes. Ievērojamākie empīriķi ir Džons Loks (1632-1704), Tomass Hobss (1588-1679) un Deivids Hjūms (1711-1776). Mana izvēlētā tēma ir Cilvēks kā balta lapa Džona Loka filozofijā, līdz ar to es aprakstīšu viņa grāmatas ‘’Eseja par cilvēka sapratni’’ nolūku noskaidrot cilvēka zināšanu izcelšanos, drošību un apjomu, kā arī ticības, uzskatu un pārliecības iemeslus un pakāpes. …
