"Tad mirsim!" Ansis čukstēja, sajuzdams Annas karsto dvašu uz sava vaiga. "Ar savāru pērlēm es šajā pasaulē nevaru vietas nopirkt."
Ansis juta, kādā nabadzībā viņš tagad atrodas. Viņš vairs nepriecājās par naudu, kurai šodien bazārā un viesīgā vakarā vajadzēja diezgan daudz būt ienākušai. Nauda nespēja viņu iz šīs nabadzības izraut, iz tumšās dzīves bez mīlestības, bez jebkādas laimes! Un viņš apņēmās otru reizi pērles zvejot, pērles, kuras visdārgākās pasaulē, - krietnas, dzīvības svētumu jūtošas cilvēku sirdis. Zvejot un meklēt, katru izpētīt un sev iemantot kā dārgumu un glītumu, ar kuru tas spētu savu dzīvi pušķot... Vai, šādas pērles zvejojot, viņš atkal nepiekrāptos? Jeb vai, otrādi, viņš nekļūtu milzīgi bagāts apbalvots ar prieku un laimi, ka tas dzīvo starp cilvēkiem, kuriem augstāka nozīme, nekā to ikdienišķīgā dzīvē redzam, starp cilvēkiem, kuri ir cienīgi saukties par miesīgo, sen pārdzīvojušo varoņu pēcnācējiem kā gara un siržu varoņi, kuros intelekts un reliģija tīrās cilvēcības ideju vispasaulei kā karalisku rotu izstrādā. Un kas varētu laimīgāks justies kā šāds pērļu zvejnieks, kurš, nogremdējies cilvēku sirds dziļumos, nes vienu dārgumu pēc otra pie gaismas, tos atvainodams, kuri kā nejauki gliemeži dažu labu atbaidījuši, bet kuros viņš tomēr šīs pērles atradis...
…
