Vēstures pētīšanas metodēm par savu popularitāti jāpatiecas specializētajām dabaszinātnēm, piemēram, pastiprināta interese par bioloģiju un mūziku, no kā tika atvasinātas daudzas galvenās metaforas, bija būtiski svarīga 19.gs. vēsturiskajiem sacerējumiem, tāpat kā 18.gs. filozofijai un vēsturei svarīga bija spriegā interese par fiziku un matemātiku.
19.gs. divas galvenās politiskās atbrīvošanas strāvas bija humanitārais individuālisms un romantiskais nacionālisms. Abu strāvu ideāli ievirzījās dažādās gultnēs, tomēr tām bija arī kopīgs pamats – pārliecība, ka gan indivīdu, gan sabiedrību problēmas var tikt atrisinātas, ja vien izdotos panākt saprāta uzvaru pār tumsonību un nekrietnību. Liberāļi ticēja, ka izglītība spēj pārvarēt ekonomisko postu un nevienlīdzību, sociālisti, gluži pretēji, ja nebūs ekonomikas resursu kontroles, nekādas pārmaiņas indivīdu prātos nenotiks. Konservatīvie un sociālisti ticēja institūciju varai un ietekmei. Viņi to uzskatīja par nepieciešamu drošības līdzekli pret haosu, netaisnību un nežēlību, ko izraisa nekontrolēts individuālisms. …
