Kā skaidrots kādā rakstā, pamatojoties uz Būbera tekstu, kontakts un dialogs ir līdzīgi diviem punktiem uz riņķa līnijas, kas izriet viens no otra – var teikt kontakts ir dialoga rezultāts (mēs uzsākam sarunu un veiksmīgas sarunas rezultātā starp mums rodas kontakts), taču no otras puses arī dialogs var izrietēt no kontakta (es varu sajust kontaktu ar tevi, es varu just tavu sapratni un atbalstu un tāpēc iesaistīties dialogā ar tevi). Dialogs norāda arī uz līdzvērtību starp sarunas partneriem. Es piedalos dialoga veidošanā tikpat daudz, cik tu un, lai arī cik liela būtu mana aktivitāte, bez tevis es nekādā veidā nevaru nonākt līdz dialogam. Tas nav mans vai tavs monologs, kurā kāds no mums mēģina pārliecināt otru par savu taisnību, bet abpusēja iesaistīšanās, kas noris uz kontakta robežas jeb „starp” dialoga partneriem. „Starp” ir kā iedomāta tikšanās vieta, kurā var norisēt dialogs. Es neieeju tevī, tu neienāc manī, mēs katrs iznākam ārā no sevis un satiekamies „starp” mums. Tieši caur dialogu divi indivīdi veido savas attiecības, kurās valda uzticēšanās un atbildība. Turklāt dialogam nav noteikti jābūt verbālam. Tas var būt arī kā neverbāls kontakts un satikšanās uz kādas robežas starp ES un TU.
…
